Džefrijs Sommerss: (izvilkums: Vašingtonas vienošanās politika veicināja investīciju pieplūdi Latvijā. Taču jāatzīst, ka vairumam šo investīciju bijis spekulatīvs, nevis produktīvs raksturs, tāpēc Latvija būs pakļauta riskam, ja šīs investīcijas aizplūdīs. Līdzšinējā ekonomikas politika nav palīdzējusi radīt "īstu" ekonomiku ar pieaugošu produktivitāti ražošanas nozarē.")
Tomass Peilijs: Laužot neoklasisko monopolu ekonomikā Divdesmit piecus gadus ekonomikas attīstības politikā ir dominējis tā dēvētais Vašingtonas konsenss, kurā ietilpa pasākumi ar mērķi paplašināt tirgu lomu un ierobežot valsts lomu. Kā 2002.gadā izteicās Džons Viljamsons, kurš radīja šo terminu, šie pasākumi ir tādi, pret kuriem neviens nevar iebilst, tāpēc par tiem ir vienprātība. Tagad vairs ne. Pazīstamais Hārvarda universitātes ekonomists Danijs Rodriks ir pēdējais, kurš metis izaicinājumu Vašingtonas konsensa intelektuālajam pamatam spēcīgā jaunā grāmatā ar nosaukumu Viena ekonomika, daudzas receptes: globalizācija, institūcijas un ekonomiskā izaugsme (One Economics, Many Recipes: Globalization, Institutions, and Economic Growth). Rodrika tēze ir šāda: kaut arī ekonomika ir tikai viena, panākumiem attīstībā ir daudz recepšu. Rodriks ir izdarījis lielu pakalpojumu, tik atklāti nākdams klajā ar apgalvojumu par "vienu ekonomiku". Kritiķis, kurš būtu apgalvojis to pašu - ka ekonomika pieļauj tikai vienu teorētisko pieeju, - būtu nodēvēts par paranoiķi, turpretim Rodrika reputācija rada izdevību sākt debates, kas citādi nebūtu bijušas iespējamas. "Daudzo recepšu" tēze paredz, ka valstis veiksmīgi attīstās, īstenojot eklektisku politiku, kas piemērota specifiskiem vietējiem apstākļiem, nevis sekojot ekonomikas teorētiķu izstrādātajām vispārējām labākās prakses formulām. Tā met izaicinājumu Vašingtonas konsensam ar tā "visiem izmēriem derīgo" formulu, kas ietver privatizāciju, deregulētu darbaspēka tirgu, finanšu liberalizāciju, starptautisko ekonomisko integrāciju un makroekonomisko stabilitāti, kas balstās uz zemu inflāciju. Taču, kaut arī daudzu recepšu tēze ir ļoti pievilcīga, bauda empīrisku atbalstu un rada teorētiskā plurālisma gara iespaidu, apgalvojums par "vienu ekonomiku" ir maldinošs, jo netieši liek domāt, ka dominējošā neoklasiskā ekonomika ir vienīgā īstā ekonomika. Atklāt šā uzskata šaurību ir grūti daļēji tāpēc, ka neoklasisko ekonomistu vidū vērojama "ģimenes šķelšanās" starp tiem, kuri uzskata, ka reālās tirgus ekonomikas aptuveni atbilst perfektai konkurencei, un tiem, kuri tam netic. Ticīgos identificē ar "Čikāgas skolu", kuras vadošo pārstāvju vidū ir Miltons Frīdmans un Džordžs Stiglers. Neticīgie tiek identificēti ar "MIT (Masačūsetsas Tehnoloģiskā institūta) skolu", kas asociējas ar Polu Samuelsonu. Rodriks, kā arī tādi populāri vārdi kā Pols Krugmans, Džozefs Stiglics un Lerijs Samerss, ir no MIT skolas. Šī šķelšanās aizēno pamatā esošo domas vienveidību. Čikāgas skola apgalvo, ka reālās tirgus ekonomikas dod aptuveni efektīvus (tā dēvētos optimālos pēc Pareto) rezultātus, kurus sabiedriskā politika nevar uzlabot. Tādējādi jebkāda valsts iejaukšanās ekonomikā padara kādam dzīvi sliktāku. Turpretim MIT skola apgalvo, ka reālās ekonomikas nomoka pastāvīgas tirgus neveiksmes, arī nepilnīga konkurence un monopoli, ārējie faktori, kas saistīti ar tādām problēmām kā piesārņojums, un nespēja nodrošināt sabiedriskās preces, piemēram, ielu apgaismojumu vai nacionālo aizsardzību. Tā rezultātā politikas iejaukšanās, pievēršoties tirgus kļūmēm, kā arī plaši izplatītajām informācijas nepilnībām un daudzu nepieciešamo tirgu trūkumam, var padarīt visiem dzīvi labāku. Nekas no tā nav saistīts ar taisnīgumu, kas ir atsevišķs jautājums. Tik tiešām, ne Čikāgas, ne MIT skola nesaka, ka tirgus rezultāti ir taisnīgi, jo faktiskie tirgus rezultāti ir atkarīgi no sākotnējā resursu sadalījuma. Ja šis sadalījums nav bijis taisnīgs, arī pašreizējie un turpmākie rezultāti nebūs taisnīgi. Čikāgas ekonomisti, šķiet, tic, ka reālie rezultāti ir pieņemami netaisnīgi un, kas ir vēl svarīgāk, ka mēģinājumi labot netaisnību ir pārāk dārgi, jo iejaukšanās tirgos rada ekonomisko neefektivitāti. Viņi uzskata, ka valdības iejaukšanās ģenerē pati savas dārgas kļūmes birokrātiskās nekompetences un pašlabuma tīkošanas dēļ, turpretim privātās intereses cenšas stūrēt politiku sev izdevīgā virzienā. MIT ekonomistiem ir tendence atbalstīt pretējo: taisnīgums ir svarīgs, reālā pasaule ir nepieņemami netaisnīga, un valdības neveiksmes var novērst ar labu institucionālu iekārtojumu, tai skaitā demokrātiju. Šīs atšķirības atspoguļo neoklasiskās ekonomikas intelektuālo bagātību, taču tās neattaisno apgalvojumu, ka ir tikai viena ekonomika. Gluži pretēji, tādi neortodoksālie ekonomisti kā Torstens Veblens un Jozefs Šumpēters jau sen izvirzīja daudzus no mūsdienu akūtajiem neoklasiskās ekonomikas jautājumiem, arī par sociālo normu lomu un attiecībām starp tehnoloģiskajām inovācijām un biznesa cikliem. Neortodoksālā ekonomika aptver pamata teorētiskos jēdzienus, kas fundamentāli nav savienojami ar neoklasisko ekonomiku nevienā no tās divām mūsdienu formām. Šie jēdzieni sniedz ievērojami atšķirīgāku reālās pasaules, arī ienākumu sadalījuma un ekonomiskās darbības un izaugsmes noteicošo faktoru, skaidrojumu. Vēl vairāk, tie bieži rada atšķirīgus ieteikumus politikai. Viens no Šumpētera vispazīstamākajiem studentiem, tagad jau mirušais Roberts Heilbronners raudzījās uz ekonomiku kā uz "pasaulīgu filozofiju". Tāpat kā filozofiem domas dalās par patiesības un izpratnes dabu, tā arī ekonomikā nav vienprātības par reālās pasaules darbības principiem. Ekonomikā, tāpat kā citās sociālajās zinātnēs, paradigmām ir jāsadzīvo līdzās. Taču praksē dominējošā ticība "vienai ekonomikai", it īpaši Ziemeļamerikā un Eiropā, arvien vairāk novedusi pie šaura un izslēdzoša priekšstata par šo disciplīnu. Šo realitāti ir grūti izteikt. Viens iemesls ir tas, ka tādiem liberāliem, neoklasiskiem ekonomistiem kā Stiglics un Krugmans ir kopīgas vērtības ar neortodoksālajiem ekonomistiem, un, ja ir kopīgas vērtības, tad uzskata, ka būs arī tie paši secinājumi. Otrs iemesls ir tāds, ka neortodoksālie un MIT skolas ekonomisti arī bieži ir vienisprātis par politiku, pat ja tās pamatojums viņiem ir atšķirīgs. Visbeidzot, vairākums cilvēku nevar noticēt, ka ekonomisti varētu būt tik nekaunīgi un uzspiestu vienu viedokli par ekonomiku. "Daudzu recepšu" tēze bagātina neoklasisko ekonomistu ieguldījumu debatēs par attīstību, un daudzi viņu ieteikumi politikā radīs atbalstu neortodoksālo ekonomistu vidū. Tomēr tā neiesaista dziļās intelektuālās domstarpības par ekonomikas attīstību, tirdzniecību un globalizāciju, jo atsakās atzīt šādu domstarpību leģitimitāti. Atkārtodams savu apgalvojumu par "vienu ekonomiku", Rodriks netīši atklāj mūsdienu ekonomikā ietverto cenzūru. Lielais izaicinājums ir nevis atzīt, ka pastāv daudzas receptes, bet gan radīt telpu citām perspektīvām par ekonomisko analīzi un politiku. ---- Tomass Peilijs bija ASV un Ķīnas ekonomikas un drošības pārskata komisijas galvenais ekonomists un ir sarakstījis grāmatu "Pēckeinsa ekonomika". ---- Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate/Institute for Human Sciences Turpmākai lasīšanai - dažas 2007. gada intervijas (joprojam, manuprāt, visprecīzākā Latvijas situācijas analīze) Radošo enerģiju - ražošanai / Džefrijs Sommerss http://www.lv.lv/index.php?menu=DOC&id=163689 Nodokļu sistēma nav ražošanai draudzīga / Maikls Hadsons http://www.lv.lv/index.php?menu=DOC&id=158447 Izeja no inflācijas - nodokļu reforma / Maikls Hadsons http://www.lv.lv/index.php?menu=DOC&id=159046
.. REZONE http://re-lab.lv/rezone ::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::: .. WWW: https://lists.rixc.lv/mailman/listinfo/rezone
